Irina Lando, atsauksmes. Ninso un fenotipoloģija ģimenes dzīvē. Konfliktu risināšana. Kādā virzienā attīstīt bērnus.
Irina Lando aprakstīja visu mūsu ģimeni. Sākumā es biju skeptiska, nu, neticu es ninso un fenotipoloģijai. Un pēc tam, kad saņemu savu aprakstu, nolēmu aizsūtīt vīra aprakstu. Trāpījums bija par 100%. Mēs uzreiz apsēdāmies un apspriedām iemeslus, lai izvairītos no ģimenes skandāliem, kurus jāizbeidz. Bija mums tādi. Pēc tam aizsūtīju bērnu fotogrāfijas. Es raugos no tāda viedokļa, ja sejā ir kādi rādītāji, kādā virzienā viņus attīstīt, man gribētos to zināt. Ja mazākais, tas ir audzināšanas jautājums. Gribētu saprast, vai lietoju pareizu pieeju attiecībā pret saviem bērniem.
Esmu normāla mamma un zīlēšanai neticu. Un mēs ar vīru vienā vakarā atrisinājām tik daudz problēmu, ka es nevarēju noturēties un aizsūtīju bērnu fotogrāfijas.
Un kādā veidā, kā Irina Lando pēc fotogrāfijas varēja uzminēt, ka bērns var paģībt ģimenes skandālu laikā vai kad uz viņu baries? Uz mūsu bērnu nemaz nedrīkst pacelt balsi, uzreiz – asaras. Un turpmāk tāda pati reakcija uz skaļu balsi vai apvainojumu - izbailes. Lūk, Jūs iztēlojieties, kad viņa pirmo reizi paģība, tas bija tieši toreiz, kad viņai skaļi pateica, precīzāk, sabāra, ka viņa vilka slapju lupatu pa grīdu. Bija ļoti bail. Vienkārši nēsāju viņu uz rokām, un baidos lieku reizi kaut ko asi pateikt. Runā, ka būs izlutināta, kaprīza meitene. Pēc analīzes, saskaņā ar ninso un fenotipoloģiju, es sapratu, ka man ir dots ļoti jūtīgs bērns, nevis vienkārši izlutināts.
Par otro bērnu bija savādi klausīties, ka pilnīgi nepazīstams cilvēks tik patiesi viņu aprakstīja. Kauns atzīties, bet, jā, viņa kaujas! Priekš manis tas ir mežonīgi. Es pat nepievērsu tam uzmanību, tāpēc ka to pat neuztvēru. Izrādījās, ka skolā viņa visu laiku uzprasās uz nepatikšanām, mēģina visus aizskart un uzsākt kautiņu. Vispār trūkst vārdu. Liels paldies Irinai Lando, viņa skaidri aprakstīja, kam jāpievērš uzmanību un ko ar to darīt!
Citādi man vienkārši rokas nolaižas – ģimene ir nonākusi līdz marasmam. Meita teica, ka viņa negrib labāk mācīties. Iemesls ir, tajā skaitā, ka viņai ir žēl bērnu, kas mācās labāk par viņu un kam ir augstāks reitings. Lūk, kādam nāksies atstāt savu vietu, lai viņa to ieņemtu. Manuprāt, viņa jau zīmējas. Griezāmies jau pie ģimenes psihologa, bet tas viss bija tukša pļāpāšana. Risinājuma nebija. Un šeit man vienā konsultācijā aprakstīja, ko ar viņu nedrīkst darīt, kā ar viņu jārunā un kā jāmotivē.
Notiekošā iespaidota, aizsūtīju radinieka dēla fotogrāfiju. Ļoti sarežģīts zēns. Sarunāt kaut ko nav izdevies nedz man, nedz manam vīram. Tiklīdz viņam kaut ko paprasīsi, viņš nepaskaidro, un vienkārši sāk kliegt, un visus pataisa par muļķiem. No sērijas “galvenais pārliecinoši muldēt”. Un pēc tam aizvainojums un “mani neviens nesaprot”. Ļoti žiperīgs. Visi mokās ar minējumiem, kas viņš būs: prezidents vai krimināls cilvēks. Zēna vecāki vienmēr saka: “Jūs nevarat saprast, ka viņš ir ģēnijs? Neko nevajag runāt pretī”. Viņam ir lielas problēmas skolā: visi nav tādi, visi ir muļķi. Es nesaprotu, kā to var nolasīt pēc fotogrāfijas. Man vienkārši pateica, kā ar viņu var sarunāties, lai gan puisis man nevisai patīk.
Un viss, ko dzirdēju pēc fotogrāfijas apraksta, pilnībā sakrita. Godīgi sakot, brīžam tas nebija patīkami. Un man kļuva viņa žēl, kā mežonīgs zvērēns.
Viņš deva ļoti lielas cerības. Un man tas galvā neveidojas vienotā ainā. Paldies par precīzo aprakstu! Ņemot vērā mūsu radniecisko saikni, es centīšos pati ar viņu parunāt.
