Irina Lando vadīja strukturētas domāšanas kursu studentiem. Nodarbības, kā iegaumēt tekstu par 100%, kā strukturēt teksta informāciju, kā saprast sarežģītus tekstus.
Mēs visi protam lasīt. Diemžēl mūsdienu informācijas pasniegšanas sistēmas pakāpeniski novērsa mūs no lasīšanas. Arvien mazāk un mazāk cilvēku prot lasīt un saprast izlasīto.
Katrs students ir pārliecināts, ka viņš prot lasīt. Bet tiklīdz praksē jāsaskaras ar jaunu mācību literatūru, kas saistīta ar iegūstamo jauno specialitāti, izrādās, ka nebūt ne katrs spēj pat saprast katru vārdu, salikt no tā tekstu, bet pārstāstīt saviem vārdiem vispār spēj jau tikai daži.
Ne velti jau 2012. gadā Oksfordā notika pirmā starptautiskā konference, veltīta pieaugušu cilvēku lasīšanas un izlasītā saprašanas problēmai.
Šis fenomens radīja vairākas problēmas. Pirmā – tas ir funkcionālais analfabētisms. Tas ir, visus burtus zinām, varam no tiem salikt vārdus, bet, lūk, saprast jēgu... Vispārināšana – tās ir augstākās domāšanas iemaņas. Prasme vispārināt nav iedzimta, bet iegūta iemaņa. Tas ir, to var un vajag attīstīt, redzot virssistēmu, sistēmu un apakšsistēmu. Bet mūsdienu izglītības koncepcijā viss novests līdz testu sistēmai. Tāda sistēma, no vienas puses, ļauj novērst subjektīvo faktoru – vai izglītojamais patīk pasniedzējam, vai nē, bet, no otras puses, atradina no domāšanas. Visbiežāk izglītojamie un studenti nevar atbildēt uz jautājumu: “Kā tu domā?” Viņi mēģina saprast, kādu atbildi no viņiem gaida pasniedzējs, kāda atbilde ir pareiza.
Problēmas saknes ir sākumskolā. Runas veida pierādījumu attīstība aiziet pagātnē. Arvien mazāk tiek izmantota atstāstīšana, atstāstījumi, elementāri uzdevumi, kā, piemēram, sastādīt stāstu pēc attēla u.c. Visbiežāk tā saucamajā izglītošanas procesā no izglītojamā gaida, ka viņš atminēs pareizo atbildi. Ak vai, tas neattīsta domāšanu.
Drīz mēs nonāksim pie tā, ka grāmatas bez attēliem liksies neinteresantas, kā tālajā bērnībā.
Par lasīšanu un izlasītā saprašanu atbild galvas smadzeņu aizmugurējās daļa. Tieši lasīšana liek darboties šai galvas smadzeņu daļai. Ko var teikt par cilvēkiem, kas neprot izmantot dabas doto galvas smadzeņu daļu? Nekāds kino, vēl jo vairāk – YouTube videorullīši neliek darboties šīm smadzeņu daļām. Gatavi redzes tēli nevar pilnībā aizvietot fantāziju un tēlaino domāšanu (nejauciet šos jēdzienus, tas nav viens un tas pats).
Studentiem un izglītojamiem ir svarīgi iemācīties strādāt ar teksta informāciju. Iemācīties vispārināt teksta galvenās domas, atrast galveno un sekot autora domu gaitai, saprotot, kāpēc autors ir uzrakstījis šo tekstu.
Interesanti, jāatzīmē, ka lielākā daļa studentu un skolas izglītojamo neiedomājas, ka mācību literatūrā jāizlasa nodaļas nosaukums un jāpievērš tam uzmanību, jo pats autors dod paskaidrojumu tēmai, par ko viņš grib pastāstīt šajā mācību grāmatas daļā.
Problēmas ar atstāstīšanu rada vispārināšanas problēmas. Pieaugušo dzīvē tas izpaudīsies kā neprasme izdalīt galveno no otršķirīgā, izvirzīt prioritātes, noteikt, kur virzīt resursus, un kā sadalīt savu laiku.
Lasīšana un, galvenais, izlasītā saprašana ļauj attīstīt šīs iemaņas.
