Kas ir jādara, lai mainītu dzīvi, un kā vecumdienās palikt ar skaidru prātu un labu atmiņu?

Nesen savā blogā Irina rakstīja, ka Latvijā beidzot ir atgriezusies prasme lasīt 1000 vārdus minūtē. Kāds ir pratis parādīt tādu laiku. Bet kāpēc ir jālasa tādā ātrumā?

Irina Lando, vadības sfēras zinātņu doktore. Specialitāte – zināšanu vadīšana. 20 grāmatu autore. Savā centrā māca bērniem un pieaugušiem mācīties, strukturēt domāšanu, iegaumēt, ātri lasīt un saprast izlasīto.

Kāpēc jādomā ātri?

– Šodien Latvija zaudē savus iedzīvotājus, – Irina konstatē faktu. – Projām brauc mobili, ar caursišanas spējām apveltīti, labā nozīmē agresīvi, uz sasniegumiem tendēti cilvēki. Ja tu konkurē ar cilvēkiem viņu teritorijā, lai nevis mazgātu traukus, bet, piemēram, naudu pelnītu ar galvu, valodas zināšanām tev, bez šaubām, jābūt labām. Tev jādomā ļoti ātri, tāpat arī jāpieņem lēmumi, kļūdīties arī nav vēlams. Kā tagad joko: dinozauri izmira tāpēc, ka viņi nebija elastīgi. Lai izdzīvotu, ir jābūt elastīgam. Tas ir labi, ka mēs piedzīvojām pārbūvi. Es biju gudrs, tagad tas nekotējas, es nezinu, ko darīt. Daudz salauztu likteņu, cilvēki nodzērās. Tāpēc tiem, kas brauc projām, ātri jāsaprot, ātri jāmācās. Bet tiem, kas paliek, nekas nemainās. Lai šeit iekārtotos šajos apstākļos, ir vajadzīgs tas pats.
– Kā prasme ātri domāt un izglītoties ir saistīta ar ātru lasīšanu?
– Ja mums ir sēdošs dzīvesveids, kad muskuļi nedarbojas, nevajag sūdzēties par figūru. Tas pats attiecas uz smadzenēm. Lasīšanas laikā tiek iesaistītas atsevišķās smadzeņu daļas, kas vairāk praktiski nekur nedarbojas, bet no tām ir daudz kas atkarīgs, piemēram, adekvāta realitātes holistiskā uztvere. Par to ir atbildīgas galvas smadzeņu aizmugurējās daļas. Tās darbojas tikai lasīšanas laikā un kad mēs redzam 3D attēlu. To, ka tās vairs nedarbojas, mēs lieliski redzam skolas ģeometrijas stundās. Palūkojieties, cik daudz bērni tagad vispār saprot šo priekšmetu. Ir pat joks tāds: „Man skola bija divas svešvalodas – angļu un ģeometrija».
Nākošais moments. Nez kāpēc pie mums ir pieņemts uzskatīt, ka visiem ir vienādas iespējas. Nekā tamlīdzīga. Pastāv intelektuālā nevienlīdzība. Cilvēki, kas nav pieraduši strādāt ar galvu, nevar arī pelnīt ar galvu. Bet domāšanas procesus veido līdz noteiktam vecumam. Izsekot, kā izveidota domāšana, jūs varat pēc cilvēka runas. Kas ir tava māte un tēvs, ir skaidrs pēc tava vārdu krājuma.
Ja runā par lasīšanu, tad ir vēl viens iemesls, kāpēc ir jālasa ļoti ātri. Tagad ir parādījies jauns fenomens – ātrums, ar kādu tiek pasniegta informācija. Jūs skatāties mūsdienu animācijas filmas? Mana mamma saka: „Es no viņām nogurstu”. Bet bērni pierod pie tādas ātras informācijas pasniegšanas. Pēc tam viņiem iedod grāmatu, un viņi lasa tāpat kā lasīja simts gadus atpakaļ. Rodas pretrunas. Šeit man ir interesanti, jo ir hipnotiskais efekts, bet šeit tas viss ir desmit reizes lēnāks, man nav interesanti, un es nevaru salikt veselu ainu. Kāpēc? Tāpēc ka smadzenes ir pieradušas pie citas informācijas pasniegšanas. Ko es varu darīt? Tikai paaugstināt lasīšanas ātrumu līdz tādai pašai pasniegšanai. Tad tu uzreiz grāmatu pārskati kā filmu.

Kāpēc bērni slikti mācās?

– Ko jūs varat ieteikt vecākiem?
– Pārbaudīt sava bērna lasīšanas ātrumu. Un pēc tam pats var veikt tādu vingrinājumu – atvērt divas nepazīstama teksta lappuses un pa zilbēm izlasīt skaļi.
– Nevis vienkārši izlasīt, kā esi pieradis, bet tieši pa zilbēm un skaļi?
– Jā. Lai pēc tam pieaugušais pats sev pārstāsta, ko viņš ir sapratis. Un tad atkritīs visi jautājumi, kāpēc lēnas lasīšanas laikā nav izpratnes par izlasīto. Jūs vispār neko nesapratīsiet.
– Pārliecinājāt, ka mācību grāmatu saprašanai jālasa nevis pa zilbēm. Bet kāpēc ātri jādomā? Varbūt labāk nesteidzoties, kārtīgi visu pārdomāt?
– Mūsu domāšanas ātrums lielā mērā atpaliek no tā, kas mums ir vajadzīgs mūsdienu dzīvē. Viena lieta, ko mēs domājam par sevi, otra lieta – rezultāts. Rezultāts var būt bankas rēķins, alga, patiesībā – jebkas. Ja rezultāts tevi neapmierina, tu gribi kaut ko mainīt vai kaut ko sasniegt, tev jāsasniedz paātrinājums.
Pieņemsim, tu saki, ka pēc pieciem gadiem gribi dzīvokli. Tu zini, ko tu šodien dari, cik tu saņem. Nedaudz. Tad kāda ir iespēja, ka, darot to pašu, pēc pieciem gadiem dabūsi dzīvokli? Tātad kaut kas ir jāmaina. Lai ko mainītu, ir jāpārkvalificējas.
Nākošais jautājums: cik laika tev aiziet pārkvalifikācijai? Tagad ir tāda tendence, ka cilvēki mācās visas dzīves laikā, bet tie nav grozu pīšanas kursi. Skaties, kur tu tērē savu laiku. Es visu laiku pieaugušiem saku: „Paskatieties, cik grāmatas par biznesu, par savu profesiju šogad izlasījāt?” Ja – neko, tu esi savā komforta zonā – nākošgad paskaties uz savu algu, ņemot vērā inflāciju. Nekas nemainīsies.
– Labi, prasme ātri un daudz lasīt palīdz pieaugušiem ātri pārkvalificēties. Bet ko vecāki var darīt šajā virzienā attiecībā uz saviem bērniem ?
– Ja bērns tagad nelasa, vispirms viņu ir jāieinteresē ar lasīšanu.
– Tagad visi bērni grib datoru spēlēt.
– Tā ir vecāku izvēle. Būsim godīgi. Lūk, man ir trīs bērni. Kur mans bērns var tikt pie planšetes? Vai nu es viņam to iedošu, vai arī planšete atrodas pieejamā vietā.
– Bet kā jūs audzināt savus bērnus?
– Mājās bija liels jautājums – vai vispār novākt televizoru un datoru. Mēs tomēr nolēmām tos atstāt. Tāpēc ka klasē ir kontaktēšanās vide, parādās jaunas spēles, un, ja viņiem ir interesanti to apspriest, es nedomāju, ka tas ir slikti. Bet bērns neieslēdz datoru, kamēr nav iemācījies fiziku. Pēc tam, ja gribi, vari paspēlēt.

Sekss dara brīnumus

– Mēs visiem saviem bērniem centāmies iepotēt mīlestību pret lasīšanu. Jaunākā meita pati izvēlas grāmatu, ko es viņai lasīšu. Un es neapspriežu šīs grāmatas māksliniecisko vērtību, pat ja viņu piesaistīja tikai attēli. Meita, kurai ir 15 gadi, pagaidām izvēlas pusaudžu romānus par tēmu „”nomirt vienā dienā”. Es klusēju, galvenais, lai viņa lasītu. Dēlam piespēlēju biznesa literatūru, viņam ir divdesmit gadi, viņš jau ir students.
– Kā pusaudzi ieinteresēt par lasīšanu?
– To man pateica priekšā Maskavā dzīvojošā māsa. Viņa saka: «Klausies, atrodi, kur sekss aprakstīts. Nevarēs atraut.” Ērihs Marija Remarks der ideāli. Mans dēls izlasīja piecas Remarka grāmatas pēc kārtas. Apnika, jāpiespēlē kādas grāmatas, kas var būt interesantas šajā vecumā. Piemēram, Mopasāna „Mīļais draugs”. Bet tālāk viņus iesūc kā putekļu sūcējā, pēc tam viņi lasīs labu literatūru.
– Bet 6-7 gadus veci bērni, kam jau ir jālasa, bet viņi negrib? Mamma viņam nedod savu mobilo telefonu paspēlēties, viņš lūgsies, kamēr izlūgsies. Varbūt vecāki vienkārši neizprot šo spēļu bīstamību?
– Domāju, ka jā. Bērniem nav jāpavada pie datora, televizora, gadžetiem kopsummā vairāk par divām stundām dienā. Uzdodiet sev jautājumu: kādas trīs lietas ir interesantas jūsu bērnam, izņemot datoru, televizoru un mobilo telefonu?
– Es zinu daudzus bērnus, pat vecāko klašu skolēnus, kam vairāk nekas neinteresē.
– Tad izdariet secinājumus. Tas ir, jūs audzināt cilvēku, kurš neko nedarīs. Par to maksā naudu? Es tagad biju aizbraukusi uz Sanktpēterburgu uz līderisma treniņu. Grupā es redzēju 33 gadus vecu puisi, kas stāsta par sevi: „Līdz 30 gadiem es biju geimeris, tagad eju uz darbu, darbu neieredzu, dzīvoju ar mammu, mamma mani baro un maksā par dzīvokli, mammu es arī klusiņām ienīstu.” Es uzreiz atcerējos anekdoti – „Man ir 27 gadi, mamma pastāvīgi lien manā personīgajā dzīvē un dod padomus. Es nesaprotu, vai tiešām nevar vienkārši klusējot iedot kabatas naudu”.

Darbs ar kļūdām

– Ko darīt tai mammai, kuras dēls ir jau vecāko klašu skolēns, bet nezina, kas viņš būs pēc skolas, tāpēc ka viņam nekas, izņemot spēles, neinteresē?
– Pirmais – saprast, cik gadu tev būs, kad tavs bērns sāks sevi nodrošināt. Man ļoti patika jautājums, ko tam puisim uzdeva treniņā: „Bet kā tu pats domā, cik patīkami ir būt puiša mātei, kurš neko negrib?” Lūk, arī tai mammai pateikšu: „Uzdod sev šo jautājumu. Galu galā, tu izaudzināji tādu dēlu. Tev bija ērti, ka piecos gados viņš sēdēja un spēlēja datoru, un tev netraucēja nodarboties ar savām lietām. Pēc tam tu juties mierīgāk, ka viņš sēž tev pie sāniem, nevis aiziet kaut kur no mājām. Kāpēc tu tagad gaidi, ka viņš pēkšņi kaut ko gribēs? Viņam vairs nav nekādas gribēšanas. Viņš reālo dzīvi ir samainījis pret datorprogrammu. Vēl vairāk, viņam nav komunikācijas iemaņu, sarunāšanās iemaņu. Kādā darbā pacietīs cilvēku, kas neprot komunicēt?” Un to izdarīja mamma ar savu lielo mīlestību. Kāda forumā man reiz uzrakstīja mamma: „Jūs tik stingri rakstāt, es tiešām jūtos neērti.” Es saku: „Tiešām? Bet es gribu paskatīties, kā jūs jutīsities, kad viņam būs četrdesmit, bet viņš no jums ņems naudu.”
– Visdrīzāk mamma to jau saprata, ka situācija ir briesmīga. Bet ko darīt?
– Pirmais, kas viņai jāizdara, jāmaina komunikācijas vidi un jāmeklē gudrus pieaugušos. Jāparāda gudrus pieaugušos. Vairums bērnu, kas redz, ka vecāki velk jūgu no algas līdz algai, un klusām ienīst savu darbu, jautā: „Bet kāpēc man jākļūst pieaugušam?”
– Bet lielākā daļa pie mums Latvijā tā dzīvo. Ko te var teikt bērniem?
– „Tu redzi, kas būs, ja tu strādāsi no algas līdz algai, tu arī tā gribi?” Nākošie jautājumi: „Cik tev būs gadi, kad tu sāksi sevi apgādāt? Kā tu domā, cik jautri ir 25 gados dzīvot kopā ar vecākiem? Vai tu kādreiz gribēsi savu ģimeni? Meitenes kādreiz parādīsies?” Tas ir jāizrunā ģimenē.
Kad cilvēks saprot, kur viņš ir tagad, palūkosimies piecus gadus uz priekšu. Kas tagad ir jādara, lai kaut ko mainītu? Nosakām, kādā virzienā tu gribi strādāt: ar dzīvniekiem, ar cilvēkiem, ar tehniku, ar datoriem (strādāt, nevis spēlēt, par to naudu nemaksā). Ja tu gribi, pieņemsim, strādāt ar cilvēkiem, kādām iemaņām jābūt (komunikācija, prasme vienoties, prasme klausīties). Noteicām. Nākošais solis, ko var izlasīt par šo tēmu? Es visiem pusaudžiem dodu padomu izlasīt „Bagātākais cilvēks Babilonā”. Maza grāmatiņa, ļoti viegli lasīt. Lai veidotu ģimenes attiecības, visiem vecākiem iesaku – izlasiet „Piecas mīlestības valodas”. Plāna grāmatiņa, tur ir daudz risinājumu biznesam un ģimenei.
Un vēl. Ja tu vispār gatavojies kaut ko mainīt, uzraksti trīs soļus, ko tu vari izdarīt tuvākajās trīs diennaktīs, un izdari to.
– Kas tie var būt par soļiem, lai trīs diennakšu laikā kaut ko paspētu mainīt?
– Beidz klabināt datoru. Tas ir pirmais solis.
– Kā! Tas nav iespējams!
– Tad atbildi sev godīgi, ka tu neko negribi un nav zināms, kas tevi baros.
– Kā viņam pasniegt šo domu?
– Iedodiet viņam pildspalvu un kalkulatoru, un lai viņš sarēķina. Viņš domā, ka viņš neko neizmaksā. Viss ir ļoti vienkārši. Cik maksā tavs ēdiens dienā, cik jāmaksā par tavu istabu? Tu laikam kādreiz arī mazgājies, zobu pasta un zobu birstes kaut ko maksā. Laikam tev ir kas apģērbts. Aprēķini, lūdzu, kāds minimums mēnesī tev ir vajadzīgs, lai normāli dzīvotu. Man vienalga, vari ēdienā ieskatīt tikai griķus, tikai iegūsti gala rezultātu. Tas ir pirmais solis. Varbūt ir interesanti? Varbūt.
Otrais solis. Ko tu šodien gribi strādāt? Kur tevi šodien paņems, cik tu tur nopelnīsi?
Un trešais solis: sāc konkrēti meklēt, kas ir jādara, lai vismaz kaut kas būtu pēc pieciem gadiem. Nevis „mana angļu valoda nekur neder”, bet – „ja es zinu angļu valodu, man ir citas iespējas”. Bet tas ir jāizskaidro vecākiem. Vēl labs arguments: «mācīšanās ir gaisma, bet nemācīšanās – tiklīdz gaisma – uz darbu». Tava izvēle.
– Lūk, mamma tagad lasīja mūs, nošausminājās, piegāja pie sava sešgadīgā mazuļa: „Palasi grāmatiņu”. Bet viņš saka: „Negribu”.
– Protams, tā arī būs. Tātad, mammai jāatrod laiks. Mēs apsēžamies blakus bērnam. Ja emocionālā saikne vēl nav pazaudēta, bērns ļoti daudz ir gatavs darīt, lai tikai būtu blakus mammai. Mēs to redzam, kad bērni gatavo stundas un mamma sēž blakus. Viņi ir gatavi stiept gumiju sešas stundas, lai mamma sēž blakus. Tātad mamma apsēžas, sāk lasīt un mēģina ieinteresēt – mamma trīs lappuses, bet tu – puslappusi. Tikai lai bērns nenogurst. Kļūst interesanti – atkal, mamma trīs lappuses, tu – puslappusi. Tikai grāmatai jābūt interesantai. Tad nostiprinās: mamma blakus – lasīt ir interesanti.
– Kā trenēt atmiņu, bērna runu?
– To trenēt var arī mājās. Nolieciet uz galda trīs priekšmetus, kad bērns aizgriežas, vienu noņemiet, un lai viņš nosauc, kas ir pazudis. Desmit priekšmeti– vēl labāk. Vai trīs reizes tos noņemiet, bet ceturtajā kaut ko pielieciet nebrīdinot. Ja tas ir sarežģīti, vienkārši pārklāt ar dvieli, un aprakstīt pēc kontūrām, kas tas var būt. Var veidot valodu ar tādu rotaļspēli – vienkārši aprakstīt, ko tu redzi. Bērns saka, ka telefons ir pa labi no tases, uz telefona ir piezīmju grāmatiņa, kas pagriezta ar muguriņu uz augšu, un tā tālāk.
– Nu, tas ir pavisam maziem bērniem.
– Jūs ziniet, es baidos, tagad ne katrs astoņgadīgais ar to tiks galā. Piemēram, paskatieties atbildes, ko mēs saņemam testēšanas laikā. Jautājums: kur dzīvo lapsa? Viņa var dzīvot … dobumā, būdā. Vai atbildes uz mīklu: „Kā cara kroni viņš nes savus ragus, ēd ķērpi, zaļo sūnu, mīl sniegotus laukus”. Tas ir sniegavīrs, ziema, mežakuilis.

Kā trenēt atmiņu?

– Parunāsim par pieaugušiem cilvēkiem. Lai nemanāmi nepiezagtos Alcheimers, vai viņiem ir jātrenē atmiņu?
– Alcheimera gadījumā nekas nelīdzēs, tāpēc ka tā ir fizioloģija. Bet atmiņu mums visiem jātrenē, lai tā neatrofētos. Kā? Piemēram, iegaumēt darba plānu nedēļai. Mēs taču visu pierakstām, pēc tam sākam aizmirst, jāatver piezīmju grāmatiņu un jāpaskatās. Nākošie uzdevumi: uzrakstīji darba plānu nedēļai, pēc trīs dienām pēc atmiņas reproducē un atceries, kas ir jau izdarīts, kas nav izdarīts.
Lielu veikalu vitrīnās bieži pārģērbj manekenus. Īpaši labi to var vērot tirdzniecības centros. Lūk, ej garām neapstājoties, atceries, kas bija vitrīnā. Tu uzreiz redzēsi – cik objektus tu vari noturēt atmiņā. Tas arī ir tavas operatīvās atmiņas apjoms. Tu atceries, piemēram, spilgti sarkanu mēteli centrā, bet vairāk neko neatceries. Nevajag atgriezties, bet, ejot garām nākošajai vitrīnai, lūdzu, pievērs uzmanību, ka tu atceries tikai centru. Varbūt ir vērts ielūkoties stūros? Tas liek smadzenēm visu laiku strādāt. Ja smadzenes strādā, veidojas jaunas neironu saites. Tu guli mājās uz dīvāna, skaties televizoru, smadzeņu rievas izlīdzinās.
Kā vēl pieaugušie var attīstīt atmiņu? Kulinārijas receptes realizēt pēc atmiņas. Smadzenēm ir jārisina uzdevums, kas šodien tev ir sarežģīts. Tas var būt jebkas. Varbūt tu nekad nezīmēji– sāc zīmēt. Nekad neveidoji – sāc veidot. Nekad neizšuvi – sāc izšūt. Тas, ko tu dari automātiski, piemēram, divdesmit gadi grāmatvedībā, neattīsta.
Man vēl ir dzīva mana vecmāmiņa. Viņai ir 94 gadi. Viņai ir savs dzīvoklis, sava vasarnīca. Vecmāmiņa 60 gados nolika tiesības, nopirka mašīnu, līdz 74 gadiem to vadīja. Mana vecmāmiņa pārdzīvoja blokādi. Viņai ir medaļa par Ļeņingradas aizstāvēšanu. Tas ir, blokāde sākās, kad vecmāmiņai bija 21 gads. Manai vecmāmiņai ir reāli daudz gadu, bet viņai ir tādas dzīvotspēja! Viņa saka: „Es gribētu vēl padzīvot. Lūk, es to nepaspēju, to vēl gribu izdarīt, gribu iestādīt jaunas puķes savā vasarnīcā, lai būtu skaisti. Tā, kādi vēl ir kursi? Ko vēl var apgūt? Es atbraukšu ar mazmazmeitu parotaļāties, man ir interesanti». Cilvēks pats meklē sev nodarbošanos. Un tas ir pilnīgi normāli.
Ļoti daudzi pensionāri saka: „Lūk, bērni pie mums nebrauc, mums ir garlaicīgi, mēs esam vientuļi.” Patiesībā jūs neesat vientuļi, bet visus satiekat ar tādu sejas izteiksmi, ka otru reizi vairs braukt negribas. Ja tu visu laiku dzirdi, kāpēc tu esi vainīgs, vai tu gribēsi otru reizi atbraukt? Dariet tā, lai visiem gribētos atbraukt. Vecmāmiņa, ar kuru lepojas ir nedaudz citāda vecmāmiņa.
Bet man dzimtā visi bija tādi. Kad man bija 8 gadi, bija dzīvas trīs vecvecmāmiņas. Visas gribēja lasīt. Vectēvs spēlēja šahu sarakstoties. Cits vectēvs rakstīja grāmatas, iestudēja lugas. Tas ir, cilvēki neprasīja, lai viņus izklaidē. Viņiem nebija garlaicīgi pašiem ar sevi. Viņi dzīvoja ilgi, tāpēc ka viņiem bija interesanti dzīvot.