Mūsdienu vecāki ir sarežģītas dilemmas priekšā: Vai bērnam ir jāliek mācīties.Vairums psihologu apgalvo, ka bērnu ir jāieinteresē. Jautājums – kam tieši šis bērns ir jāieinteresē? Vecāki ir pārliecināti, ka tā ir skola. Skolotājs pasniedz stundas, tātad, lai attīsta interesi par savu priekšmetu. Skolotāji sūdzas, ka daudzi bērni nav spējīgi noturēt uzmanību un likt sev nodarboties ar intelektuālu darbību, tā vietā labākajā gadījumā skatās pa logu, sliktākajā - sēž internetā. Paši bērni ātri noorientējās konfliktā starp skolotājiem un vecākiem un iemācījās lielisku frāzi: „Bet man nav interesanti!” Un vecāki saprotoši māj ar galvu.

No mana viedokļa, ļoti daudzas problēmas sākās, kad mācību grāmatas sāka rakstīt nevispriekšmeta speciālisti, bet psihologi un pasniedzēji. Par galveno kļuva nevis mācību priekšmets kā tāds, bet materiāla pasniegšanas maniere. Sekojot tam, lai mācības kļūtu par izklaidi, sāka zaudēt izklāsta loģiku. Tāpēc daudzi vecāki, kas ir ieguvusi fundamentālu izglītību, nevar palīdzēt bērniem sagatavot mācību stundas. Viņi vienkārši nesaprot, kas ir rakstīts mācību grāmatā. Tie, ka studēja tehniskās un dabaszinātnes, bija spiesti iemācīties izdalīt galveno, definēt galvenās pazīmes, noteikt kategorijas, atklāt cēloņu-seku saiknes. Starp cilvēkiem ar tādu izglītību nav daudz pedagogu, psihologu vai politiķu. Tāpēc lēmumus attiecībā par izglītošanu pieņem citi cilvēki.

Domāšanas procesus bērnam var izveidot tikai līdz pusaudža vecumam. Turpmāk cilvēki mācībās, jaunas informācijas apgūšanā, sintēzē, analīzē, vispārināšanā izmanto tos instrumentus, ko iemācījās skolā.

Mans paziņa, finanšu analītiķis, nesen sūdzējās, ka jau trešais konkurss uz bankas analītiskās nodaļas speciālista amatu ir beidzies bez rezultāta. Vienkārši nevar atrast kandidātu, kurš prot domāt.

Ja palūkojamies uz pašu pieprasītāko biznesa treneru autobiogrāfijām, redzams, ka vairumam no viņiem pirmā ir fizikas, matemātikas, kibernētikas izglītība. Bet jau otrā izglītība – psiholoģija, vadība vai kas līdzīgs, bet nekad - otrādi. Es nezinu nevienu psihologu, kas pēc tam varētu mācīties fizikas-matemātikas fakultātē.

Nesen Rīgā notikušajā izglītībai veltītajā izstādē „Skola-2015” mani pārsteidza, ka visu augstskolu stendos atradās rotaļlietas, modelīši, galda spēles. Viena augstskola izstādīja trīs galda hokeja spēles, lai pievērstu abiturientu uzmanību. Interesanti, kādi inženieri sanāks no jauniešiem, kam 18 gados ir interesanti spēlēt galda hokeju.

Es atceros uzdevumu skolas matemātikas olimpiādē: uz galda atrodas divas vienādas burtnīcu kaudzes. No vienas burtnīcu kaudzītes paņēma divas burtnīcas un pārlika uz otru kaudzīti. Par cik burtnīcām otrajā kaudzīte palika vairāk nekā pirmajā? Kad no pirmās kaudzītes paņēma divas burtnīcas, otrajā uzreiz palika par divām vairāk vēl pirms tur kaut ko pārlika. Tāpat notiek ar vecāku uztveri. Vecākus mācīja ļoti stingri, skolās bija augstas prasības, pastāvīgi pārbaudīja mājas darbus (atcerieties, bija viena burtnīca darbam klasē un divas – mājas darbiem. Vienu, ar mājas darbu nodeva, otru – saņēma ar atzīmi). Mājās sagatavot uzdeva dzejoļus un poēmas, pastāvīgi izsauca atbildēt pie tāfeles, saviem vārdiem atstāstīt dažādas sarežģītības pakāpes tekstus dažādos mācību priekšmetos. Sistēma bija stingra, bet attīstīja domāšanas procesus. Lūk, tieši tādā izglītošanas sistēmā bija jāievieš rotaļspēles elementus, cenšoties mācību procesu padarīt daudzveidīgu. Mūsdienu skolā disciplīna ir kļuvusi stipri vājāka, vairs nav kauns slikti mācīties, tas ir pat moderni. Rezultātā – nav zināšanu, nav mācībām nepieciešamo iemaņu, nav prasmes likt sev nodarboties ar intelektuālu darbību, ja uzreiz nesanāk apgūt jaunu informāciju.

Lai iemācītos strādāt ar informāciju, jāattīsta jēdzienu domāšanas iemaņas, kas ietver prasmi saprast jēdzienu, izdalīt tā būtību, galveno domu, pēc tam noteikt šīs parādības iemeslu un prast prognozēt iespējamās sekas un, beidzot, vispārināt un veidot veselu ainu.

Jēdzienu domāšanu var labi izmantot psiholoģijā. Atcerieties jebkuru konfliktu ar bērnu. Visbiežāk pārpratumi rodas, ja bērns nesaprot, uz ko konkrēti slimīgi reaģē vecāki, nevar prognozēt savu mirkļa iegribu sekas, un pat nedomā izdarīt kādus secinājumus no iepriekšējām konflikta situācijām. Skolēniem un pusaudžiem konflikti ar vecākiem atkārtojas pēc viena un tā paša scenārija kā sabojājusies plate.

Tie, kas ir attīstījusi jēdzienu domāšanu, var novērtēt savas uzvedības cēloņus un sekas. Tiem, kas to nav apguvuši, ir nosliece savās nelaimēs vainot visus sev apkārt. Vēlreiz atgriezīsimies pie mūsdienu skolas: kam ir jāliek sev domāt? Kas atbild par rezultātu? Vai ir jāpiespiež sevi?

Daniels Kānemans (Daniel Kahneman) (saņēma Nobela prēmijas analogu ekonomikā) grāmatā „Domā lēni… Risini ātri…” aprakstīja daudzus piemērus, kad cilvēki, kam nepiemīt jēdzienu domāšana, pieņēma pilnīgi neloģiskus lēmumus ļoti augstā līmenī. Viņš rakstīja par lielu kompāniju vadības investīciju kļūdu cenu utt. Būtībā, savulaik skolēnus neiemācīja domāt, analizēt, uzņemties atbildību.

Varat iztēloties, kāds darbinieks izveidosies no cilvēka, kas pieprasa, lai skolā viņu 12 gadus izklaidē. Pēc tam augstskolā šis cilvēks nevar piespiest sevi mācīties. Vēl jo vairāk – darbā.

Vecākiem jau laiks atteikties no mīta, ka visi biznesmeņi ir bijuši trijnieku pelnītāji skolā. Statistika ir nepielūdzama lieta. Izmantojot jēdzienu domāšanu un pieeju nevis no konkrētā uz konkrēto, bet no vispārējā uz konkrēto un, otrādi, vienkārši uzdodiet sev jautājumuи: cik trijnieku pelnītāji skolā ir kļuvuši par biznesmeņiem, bet cik daudz – par tālbraucējiem šoferiem.

Bet tie, kas ir kļuvuši par biznesmeņiem, vai ņems darbā cilvēku, kas nestrādās līdz tam brīdim, kamēr viņam nebūs interesanti. Iztēlojieties, atnāk grāmatvedis un saka, ka viņam nav interesanti sastādīt gada atskaiti.

Tāpēc jebkurš mācību process ir divpusīgs: pasniedzējam jāprot paskaidrot, bet izglītojamam jānotur uzmanība un jāliek sev attīstīt interesi arī par sarežģītām lietām. Tas arī ir galvenais prāta un izziņas darbības pamats.

Ja mēs runājam par skolēniem, šis process kļūst trīspusīgs: vecāki – bērns – skolotājs. Izslēdziet no izglītošanas procesa jebkuru no šiem elementiem, un jūs nevarat iegūt rezultātu. Ja bērns stundā jaunas vielas izskaidrošanas laikā ausīs ieliks telefona austiņas, klausīsies mūziku, skatoties pa logu, ko viņš tad varēs saprast, pat ja skolotājs stundā sarīkos īstu šovu? Ja skolotājs monotoni bubinās sev zem deguna, lasot jaunu tēmu no apdzeltējušām lapiņām, kas uzrakstītas 20 gadus atpakaļ, kas tad viņu sapratīs, pat ja pats priekšmets liekas interesants. Ja mājās vecāki bērnam saka, ka pie visa ir vainīgi skolotāji, un, ja tu nesaproti mācību priekšmetu, tas nozīmē, ka tev slikti paskaidroja (pie tam aizmirstot paprasīt, vai bērns atvēra mācību grāmatu, lai izlasītuto, ko viņš nesaprata), tad viss paliks kā ir.

Tāpēc iesaku katram noteikt savu atbildības zonu: skolotāji katrai tēmai gatavos interesantus materiālus, skolēni klausīsies, uzdos jautājumus un mājās lasīs mācību grāmatas, bet vecāki slavēs bērnus par katru veikto lieko soli izglītošanās plānā. Tālāk „dari kas jādara” – un viss būs labi! „Pats labākais dzīves skolotājs – pieredze. Tiesa, prasa dārgi, bet toties izskaidro saprotami…” – tautas gudrība.